Sergejs Kozlovs LELAIS RUDIŅA VIEJS

Kur jiemīs, kur nā da Ezeiša i Luoceiša atskrēja Začs.
– Ei! – jis aizaklīdze. – Eje-jei! Eje-je-jeeei!
– Nu, kas ir? Runoj, – saceja Luoceits.
– Eje-je-jeei! – bļuove Začs.
– Nu tok runoj! – Ezeits aizasirdēja.
– Eje-je-jei! Je-jei! Je-jeeei! – I Začs aizbāga.
– Kas ta jam?
– Nazynu, – saceja Luoceits. A Začs kai putyns laidēs pa mežu i bļaustējēs spolgā zača bolsā.
– Kas ar jū? – vaicuoja Vuovere.
– Nikai nasaprūtu, – saceja Skudra. A Začs apleide pylnu riņči i otkon izskrēja iz Luoceiša pļavenis.
– Saceisi kū voi nā? – klīdze Luoceits. Začs pieški nūstuoja, kai sastynga, pasacēle iz pakalis depu i…
– Nu tok! – sauce Ezeits.
– Ha-ha-ha-ha-haa! – Začs sasasmēja pats i laidēs nu vysa spāka paceļu.
– Varbyut jis nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs, nu pruota nūguojs? – kladzinēja Žogota.
– Da nā, jis pi pruota, jis pi pruota, jis pi pruota! – kloudzinēja Dzeņs.
I vīns pats Začs nivīnam nikuo navaicuoja, nivīnam nikuo nasaceja i breivs kai viejs lidout liduoja pa mežu.
– Zyni, – saceja Luoceits. – Maņ ruodīs, jis sevi ir īsadūmuojs par… vieju. Jis maņ nazkai to saceja:
“Īsadūmoj, Luoceit, ka es palyktu par vieju?”
– Tys breineigai, – saceja Ezeits. – Tik Začs jau nikod da nikuo taida nadasadūmuos.
I jam nabeja taisneiba. Partū ka Začs itymā vīgli saulainuos dīnys reitā eistyn beja sasajuts kai breivs rudiņa viejs, kas lidoj puori teirumim i mežim.