saprge STUOSTS PAR SUNEITI

Iz kopu nikuo cīši jauna nabeja. Vātra naktī kai skrēja, tai puorskrēja. Tik ka zori vīt vītom sakrytuši, kūki palauzeiti. Vaira jau tuos zibsneišonys i pārkiuņa grudineišonys beja kai vieja.
Verīs vīn, Jonānu dūbēs vasals prīdis zors īsaguozs. Ot jī lomuosīs, ka atīs iz kopu, ot jī čortuosīs! Taišni dzaltonojuos lilejuos, pošā dūbis vydā. Vysys pučis izlauzeitys i gar zemi. Vysa prāca pagolam. Vysa syudu nesšona i laisteišona.

Nav kuo nestīs iz lela. Kopūs izdūmuojuši nazkaidys lilejis audzēt kai pa čiuļu mūdei, sazyn kaidūs duorza žurnalūs tuos mūdis nūsavāruši voi pa teļvīzeri. Pošim sāta apšmukuse kai baile, duorzeņā dodzi aug, a ļaudīs izataisa par nazyn kū. Duorznīki atsaroduši.

Seržanim tik drupeit tics. Zors pasakuors rūzeišu kryumā i kircinej. Nav jau šmuki taidi kryumi kopūs, kai mežā vysleidza, tok sovs aizsorgs nu jūs ir. Ka jau veļ zīd, to pavysam nikaidys vainis. Majā itī rūzeišu kryumi tik breineigi smuordej, ka taišni gaiss soldons. Kai garom īsi, až juonūstuoj. Piečuok, ka puorzīd, to palīkt tik taids rikteigs suseklis, nikaida šmukuma tī nav. Tik tuo lobuma, ka vys zaļš i zaļš stuov.

Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, davylkdama steivū kuoju i rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Korsts, maita. Pats juļa vyds, sīna laiks. Otkon juomeklej sīna vedieja. Kaudzēs to tolcuoni sasvīde, vešolys sakruove, a ar tū pošu i aizalaida pa ceļu. Kai brandiņa smoku saūde, tai i tolka pagolam. Kur niu pa pasauli plenderej, cikom jau nauda byus puormeizta i otkon byus juoīt da Babcis dorba i naudys praseitu. A kur jei lai šeilaiks struodnīku raun, ka vyss sīns zam dabasu. Vātra applyukuojuse vešolom viersyunis, vys koč tuos juosacyloj. Nastuovēs jau, nadalepeisi, kai mozuokais viejeņš, tai otkon byus nūst. Vyss sīns saguļs, poša škiunī vesšonys reize. Kurs gudrys cylvāks, tys sīna laikā pats raun, a itī pasauļa pluovi tai i blūdej apleik. Ka nav cylvāku tī, to nav!

Suska, korstumā izkuoruse garu mēli i astis gryndzynu nūlaiduse iz leju, vylkuos nu pakalis. Babce attaisēja okys vuoku, nūklaudzēja vīn, i īsavēre vydā. Suska atsagula iz zemis aizasmylkstādama i aplaide ar mēli sausū dagunu. Gryuts.

Oka kai nu Vosorys svātku izkoltuse pavysam sausa, tai i stuovēja. Kur tev itaidā smiļktī kaida iudiņa lase turēsīs. Spaņs kircinēja pi trešuo kubula, sasaškībs suonim, a lejā naredzēja ni lasis, tik malnu podu. Vys jau puiši zam kopusvātku beja runuojuši, ka oka juoparūk dziļuoka, tik kū tī bļuzneituoji – voi ta jī kū darēs, voi ta tī kaidi racieji. Otkon juomoksoj voi krutka juodūd. Dūmuot, ka pošim nivīna tivinīka te nagulātu, ka vosor poši iudiņa nanastu nu sātys. Vīnys dīnys saiminīki – ar mēli jau gudri pasakuļt. Sasūlēja nazyn kū, niu jau raks, niu jau byus, tok propula ar vysu rakšonu. Kab jūs suņs aplaistu ar škeistu syudu! Babce nūsašpļuove iz zemis i aizcierta vuoku, Suska až sasatryuka.

Piec ituos nakts vieja zori sakrytuši pa vysu zemi, Babcei tik pi laseišonys. Veļ aizvakar jei vysu beja spraunai nūgruobuse, vysys lapenis salasiejuse, pat zuoleitis izraviejuse. Piec ituos nakts vyss dorbs kačam zam astis. Rikteiga nalaime tī kūki. Koč zuodžej i nūst! Cytim kai cytim, cytim kai cylvākim, a Babcis saimei bārzs taišni pa vydu dūbeitem. Rasnys kai blučs, īaudzs kai par apsmīkli. Kai viejs papyuš, tai vysa zeme žogorūs. Da i rudiņ – cyti nūkaš i mīrs, a Babcei cauru rudini da pošu soltumu juoleikoj, cikom vysys lapenis salosa.

Ryžajai Ontūzei kūrmuļs iz grabneicys izdziņs lelu vogu, byus nu sātys juoatnas seiva i juopalej olā. Lai spruodziņs paūž lobuma, lai zyna kai raktīs svieteitā zemē! Dakosuse zemis taipat ar rūku, Babce nūsastuoja i vērēs. Dūbe malna kai nūspruoguse, ni tī puču, ni syunys. Byutu koč kaidu sprostu kopu puču ībakstiejuši, lai nastuov ļaudim par apsmīkli. Voi aplaiduši, lai kops mīreigi nūaug ar syunu. Nā, saboksta nazkaids importa lokstus, ni jī aug, ni kuo. Radinīki atsaroduši.

Ka Ontūze dzeiva beja, varēja koč nūspruogt kai suņs ceļa molā, nivīnam navajadzēja. Kai zam zemis, tai i maņtinīki atsaroda. Pīminekli baileigu pastatēja, taidu blyudzgu, ka Ontūzei pošai byutu da pusauguma. Jei jau i beja izkoltuse i sasaruovuse kai sokuorņs, tok vysleidza. Maņtinīki. Mežu izpuordeve, naudys sarause. Ni prast vaira nasalīk. Lai tī Ontūzis dūbi koč ar zemi nūleidzynoj. Niu stuov kai baile. Ni kūpta, ni nakūpta.

Ontūze poša lobuo. Varēja tok tū mežu Juoņam nūvēlēt – vys jau beja ceriejuse apsaženēt. Pa senim jau i šmuka beja, moti ryži, poša bolta kai drēbe. Tok voi ta pi kaida guoja. Vysaidi izastaiguoja, lyudzēs, prasēja. Zam Brežneva smierts nu nazyn kurīnis atblūdēja nazkaids agronoms, taidu pasiermu golvu, a vys veļ prišs i styprys. Vys braukalēja, braukalēja ar ritineiti da Ontūzis, nazkuo vys cerēja. Bīdākli taidi, zam vacuma īguoduojuši kuozys taiseit! Buobom tik dorba beja, koč spletnis labi panosuoja. Beja pat izprasiejs žyguli nu seļsaveta, vesšūt Ontūzi iz Reigu, iz teatri i nazkur iz Čiuleju muotei ruodēt. Nā, jei navajags. Tai i nūsēdēja kai baka. Vys tuo Juoņa cerēja, gaidēja, ka Babce kai jau vacuoka damiers voi Juoņs nu juos izaškiers. Niu zam zemis obeji, a Babce dzeivoj. I nikaida vaine. Gūvs veļ klāvā i vystu kaida biška. Lai jī īpyuš!

Varēja, varēja tei ryžuo Juoņam tuo meža nūraksteit. Naaizītu nazyn kam, kaidim pasauļa pluovim. Juoņam i bārni, i vyss. Par godu i pats damyra. Nā, šai radinīki. Izkosa nazkaidus muotis pusmuosys unukus i nūrakstēja vysu. Kai aptrokuse.

Kas ta jū kūpe. Na jau tī pa pasauli sagruobuotī unuki. Taipat Juoņs maizi nu piļsātys vede i nazuoli iz Ontūzis pogolma ar izkapti apkaustēja. Labi jau nabeja laist pi vacuos bryutis, tok voi tī vysod leidza izstuoveisi. Suoks veļ ļauds apsasmīt, ka Babcei veira žāl. Da lai jis propulst! Utiņs taids! Jei savylka cīšuok boltū kartona skustu, pajēme zylū kaneņu i guoja tuoļuok.

Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu, taišni puori vysai prīškai. Tai par reizis pi tuo syuda ar rūku giutīs nasagribēja. Kaida valna piec tūreiz lyka malnu pīminekli, bagaturi atsaroduši. Niu iz tuo malnuo akmiņa kotra smiļkteņa i puteklis radzams. Kur ta veļ putyna syuds.

Poša Jezupīne to naguoja iz kopu, vaidēja i braucēja leikū kuoju. Ni tī kuoja jei suopēja, ni kas. Myužam jei Jezupa ļūbiejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka. Niule pučeitis navar iz kopu nūnest. Babce nūsašpļuove. Apčaravuoja i vyss. Taids puiss beja, malnys ūsys, moti viļnim vin, viļnim vin. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti palēce i suoce skaļuok spēlēt. Lobu lobūs meitu izlasēt varēja, nā, pajēme nazkaidu pūra molys gūmeizu.

Suska, izalaiduse iz zemis zam beņča, eļsinēja vin. Kur pruota beja leidza viļktīs, sātys a ni nasorgoj, susātivs taids. Ni tī suņa, ni sorga, kuojis tikkū zemis dasnīdz. Bolss kai čāguonam.
Īraudziejuse, ka saimineica verās, kuce daglaude auss i luncynuoja asti. Zaraza taida, otkon apsabārnuojuse. Akmini koklā i upē. Lai naād lobuma. Cik puorīt laika, tik otkon rasnys vādars. Kur taida jāmusēs. Otkon byus juomeklej cylvāka, kas tū naškeisteibu palaiž zam iudiņa. Jau taišni pasauļam par apsmīkli. Cik tī tuo dorba, a vys nazkai pošai rūka nasaceļ. Cuoli nūkaut cyta dzela, tī koč gale teik, a kū nu ituos spruodziņa sugys.

Jezups vīnā balā beja ar jū tai doncuojs, tai doncuojs, mīdzs pi kryušu, daviļcs tai kluot, ka až elpa aizaruove. Bučuojs, oi, kai bučuojs. Par šmukū Buorbolu sauce, sūlēja, oi, kai sūlēja. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Šmuku sukni sasūlēja, treis bārni saguoduot i mocikletu nūpierkt.

Babce nūglaude pučainuos kleitys prīšku. Vylnonuo kopka otkon nūsatrīpuse, par div dīnys i drēbis nateirys – kū tī dzeraunē izasorguosi nateireibys. Vys kotla dybyns dasamīdz voi nateira lizeika. A kur veļ vysa īšona iz klāvu voi kur. Da i kaida dzeraunē bāda, kas te suņa redz. Tik ka iz kopu jau tai šmukuok vajadzēja. Tok voi ta jei ļaudim ruodeitīs īt voi da sovu nabašnīku. Tim tok pi vīnys vītys, kaida jei sukne mugurā, ka tik plyks čūksts nasarāgoj pret grobu.

Oi, šmuka jei nazkod beja. Šmuka kai puče. Cyskys ni par tīvu, ni rasnu. Vādars gluds, na tai kai niule – kai buca. Ciči tūlaik šmuki stuovēja, puiši kluotyn vīn glaudēs. Kas ta niule. Nūsakuoruši kai pļotkys. Paraugi seši bārni izbaruot!

Jezupa ūsys knībe byudūs, ūde jis tymā balā piec samagona, a nu puiss beja kai ūzuls, kai ūzuls. Bulku bufetā nūpierka. Ar ūgom. I šampānu. Cik taids namoksuoja. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā. Nu, i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprasšonys. Pi pylna golda ar taidu propuļsi, na tik mežā iz calma. Da i beiguos veļ tyka zam tuo kombaina, pusgoda nūvuorguļuoja pa slimneicom, cikom jau damyra taišni zam Svātku, vysu Adventu izmaituoja.

Tai jau cylvāks moš i lobs, lai jam vīglys smiļkts, a saiminīka tī nabeja. Tepat jau i syut zam zemis, ni jam niule vaira juostruodoj, ni kaida bāda. Lai cyti raunās – ar gūvim i sīnu, sātu i saimisteibu. Tok, ka i dzeivs beja, nikaida lela lobuma tī nabeja. Kai sāda iz mopeda, tai jau verīs, golva nūkust car bārzim. To šahi juospielej, to veļ vysaidys glupuosts. Šahists atsarads. Kū saspēlēja, kū nā. Naudys nikod nabeja.

Jezups koč korstu asni, a nauda jam turējēs. Ir že ļaudim puiši – iz plyka calma bagateibys sarauss. Zam beigu to sasakryta, viezs voi kas jam tī beja. Gultā škeistu laide. Jezupīne staiguoja apblaugžtom acim i tusa vin. Kū tussi voi natussi, vysa sāta jei palyka, monta vaira kai saprasšonys. Na taids bobuļa kokts kai Juoņam – kolhoza laikā pats par saguodnīku struoduoja, tok voi ta veižuoja koč noglys iz sātu atnest. Opiciali jam, vysu opiciali. Tai i daspruoga ar sovu opiciali. Rikteiga groba nabeja naudys nūpierkt, daguoja jimt nazkaidu skaidu plašu, apstīptu ar bryunu drēbi. Da i lai teik. Opiciali. Bārnus jis audzēja? Nu juo olgys tī školys partukam i sorkonajam galstukam nasaguoja. Kab na Babcis vepru naudys, propuluši jī vysi byutu.

Laime taidai Jezupīnei. Īguoja bogotā sātā pi pylna monta kai spruoguse žurka, ni muļtiņa lokota nabeja. Kur jau kaidā bobuļu dzeraunē beja sagruobuota. Pa pusei staraverka voi taipat krīvīte, pa pusei poļačka voi kas tī. Kur taidys jemās. Izlein nu nazynkurīnis i pajem lobuokūs puišus. A Babcei tod jūs kopi juokūp. Da kū tī. Klāvā īīt taida bagaturka nazynuoja, Jezuops pats skrēja i struoduoja. Tik, ka jau beidzamūs gods savuorga, tod Jezupīne mudri vīn lūpus nūlikvidēja. Taida šmuka gūteņa beja. Speideigu spolvu, boltym radzenim. Galē nūdeve. Labi, ka Jezupa acs tuo naredzēja, pa slimneicom gulēja, cikom jau atvede iz sātu damiert.

Da kū jūs tī, nasagryb i dūmuot. Ni tei buoba beja zynuojuse kuo loba, ni redziejuse. Kai Jezups ak jau īruove kur kryumūs i bārna sataisēja, tai i nūprecēja tū spruodzini. Izkoltuse beja kai škeista, ni tī mīsys, ni opoluma. Kai iz gavieņa dzeivuojuse, ni galis, ni pīna redziejuse. Tyka vacuos Knabīnis maizē, tai vīnā zīmā apsavēle kai buca. Iz pavasari to i bārns pīdzyma.

Knabīne vys veļ tūzīm pi saļmu dzīduošonys buobom tusa i žāluojuos, ka Jezupeņa sīva teiruo uomreja, nu golda nasaceļ, cikom galis bļūda tukša. Pa vysu dzerauni skoluoja, ka vadakla nu peisa izvylkta, loba naredziejuse.

Kai jau unuki tyka, to i vece apsamīrēja i beja laimeiga. Ucynuojuos i bazneicā sēdēja kai tronīne – skustu apsiejuse, īsakrātuse pyrmajuos rynduos. Pi oltora pyrmuo skrēja, dūmuot, bazneickungam svieteibys datryuks.

Tyka i Knabīnei, i Jezupīnei, tyka i Babcei. Vīna meita dokturka Preiļūs. Jaunuokuos meitys īsaprecēja Reigā. Treis dāli kai nūlaseiti. Maklādams naatrassi. Vīns to nūsadzēre, ūtram sīva krīvīte. Za to jaunuokais krīva laikā izavuicēja par prīšknīku i sēdēja raikomā. Niule sorgs metala skladā, sātā ar sīvu audzej vuškys i vad iz Reigu kaidam tī kazaku restoranam deļ šašlyka. Tys napropuļs. Nu Juoņa ašņa tī nav ni smokys, Babcis parodā pasadevs. Pat avīzē beja tics.

Gostūs pi muotis gon nivīns naīt, unuku tože nalaiž. Ni dāli, ni tei dokturka, ni reidzuonītis. A lai jī īt dierstu. Iz bieru monta dalēt to atskrīs vysi, a Babce paruodēs. Mat jim tai! Sātu i zemi bazneicai, gūvi nūdūs kautuvē bieru naudai. Lai jī vysi sēd plykim čūkstim, lai sēd! Plyku pakšu naatstuos.

Babce paplēse smolkuos zuoleitis tīpat pi krysta, raudzēja nu zyluos kanenis palīt iudiņa, a tī vaira nabeja ni lasis. Vysu lobumu salēja Juoņam iz dūbis. Tī jau i saulē taišni, dag vyss uorā. Ka nalaisteisi, naklemssi kasdīnys, to da rudiņa boltuo smiļkts tik paliks, vysa plykuo smylga izdegs, kur ta veļ samtineitis. Kū ta ļauds runuos. Ka Buorbola pavysam apsalaiduse. Kuorteibai juobyut. Lai tys Juoņs kaids beja, ļaudim nav juoredz. Kai šmuki dzeivuoja, tai obeji šmuki i nūmiers.

Babce špļuove zuolēs i raudzēja nūtreit malnū Jezupa akmini. Valna bezdeleiga, skrīdama i pliuteidama. Voi cytur dierst navarēja, ka taišni iz akmiņa juolaiž! Da kū tī, valns, laiks tik korsts, saule sutynoj, da i slīku mutē nicik nabeja, vyss izkaļts. Pārkiuņs voi kas te byus, gryuts kai eļnē. Da zemis i mīdz.

Koja kai jau nūtryna, vys lobuok nakai beja. Atsakuopuse nūstyn i nūraususe svīdrus bīzuos vylnys kopkys pīdurknē, Babce redzēja, ka pīmineklis, korstajā juļa saulē mudri nūkolsdams, vys matās palāks i palāks. Syuds beja iztrīpts par vysu. Byus pret vokoru juosavalk iz kopim otkon šai kai tai. Juopagiun kaneņā iudiņs deļ tūs besa Juoņa puču i Jezupa pīminekļa. Vys jau ar lupotu i iudini tei naškeisteiba nūītu nūst. Syuds vīn tī beja, na jau greidys kruosa.

Vot Ļoļukam, tivejuo gatara večam, gon pavasar pīminekli nūlēja ar greidys kruosu. Vot tei beja dzela! Dzeivē jis beja lels spruodziņs, par bolkom naudys gatarī namoksuoja. Cik ļaudim mežu izzoga, veļ krutku voi kū jis tī nu Krīvejis vede i tierguoja, ļauds dzeršonā pavede, cik apmierdēja ar sovu dzāraklu. Buobys dzeivam kluot natyka, koč i luodēja kai piedejū suni, a pīmineklis vys vīnu reitu speidēja kai nūļakavuots. Vysa zeme smirdēja, pīsasyukuse ar kruosu. Sīva teirēja, teirēja, da beiguos pastatēja jaunu akmini. Kū tī valna izteireisi, ka kotrā dūbeitē kruosa īsasyukuse. Kai jau pīmineklis, naleidzons i grumbains akmiņs.

Jaunais pīmineklis cik cikom stuovēja naaiztykts, tok Ļoļuka obroza sīva jimā vaira nabeja koluse. Ak jau beja bais naudys zemē izsvīst. Naz, kur jī tū aplītū akmini lyka. Nateireibys skaudzē aiz vuorteņu naredzēja. Byus kur dziļuok īvāluši voi aizvaduši kur nakur, lai nav ļaudim zam ocu. Navar jau kopu monta pa pasauli vozuot, a īstuosti tu jim. Kas jau iz lela nasās, tī izdūmoj sovu lykumu.

Tok tū skotu, Babcei saguoja smīklys. Pīmineklis bryunā kruosā, nu reita až speidēja. Vysi kopi smirdēja piec ellis kruosys i remonta. I Ļoļuks car speideigū kruosu būlej sovys teļa acs, aplaists kai ar škeistu suņa syudu. Kura jau buoba pa nakti beja jāmusēs, vylks jū zyna, a pīminekli tik piec pušdīņu apstīpe ar plēvem, kab ļauds nasabūleitu. Tok vysi i tai zynuoja. Voi ta ļaudim mēlis nav, vysu izskoluos, vysys peļu ūlenis pa parapeju roznosuos. I naapsagiusi, kai vyss pasauļs runuos.

Grāks, ka gūvs tūreiz beja juoīt puorsītu i iz pušdīņu slauktu. Tai Babce byutu vysu dīnu kopūs nūsiediejuse i smolkai nūsavāruse, kū tei Ļoļuka sīva tī jemās. Kasēja pīminekli nu suoku ar nazkaidu bļaku, smyrdynuoja acetonu, lomuojuos i pa mabilku bļaustējēs. Nazkaidi puiši veļ tuos plēvis bobikā atvede, smējēs, nazkū tārgavuoja. Ļolicīne kai aizarēce, tai vysi aizlepestēja nu kopu kai zači. Nā, deļ tuo cyrka vīn beja tolka sēdēt. Kur taida breinuma veļ radzātu, ka na kopūs.

Babce sagruobuoja skalinī bārza zareņus, lopys, zuolis, vacuos pučis, dastompuoja. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nūleidzynuojuse sovus pādus, nese prūm. Otkon tī nakryškuoni sasvīduši nateireibu kopūs. Cik roksta i lomojās, ka juosvīž kryumūs aiz kopu vuorteņu, a vys kaids luopurs vālej tepat kopūs. Vucyni taidi.

Gūvs ak jau byus izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Tī taida spraunuoka zuoleite paauguse. Juopaškyn runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs. Pret vokoru, ka vāsuoks messīs, juonūīt da kopu ar tū iudiņa konu. Kaida mačalka voi kas juopajem. Kai cytaiž tuo pīminekļa nūteireisi.
Babce izklymbuoja car kopu vuortim, izkratēja skaudzē skalini, izmauce iz alkiunis i īlyka jimā vydā zylū iudiņa kaneņu. Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta – nabašnīkim i dzeivajim.

Nūsytuse nu kuoju kopu smiļkti, Babce sapruovēja kartona skustu, aizmete kopkys pūgys i aizguoja iz sātys pusi. Suska vylkuos pakaļ, rasnais vādars leiguojuos pi kotra sūļa. Ka ni reit, to pareit byus kucalāni. I kur taidā korstā vosorys laikā sadūmuojuse apsabārnuot, kuce taida.