Sergejs Kozlovs DZYMTAJĀ MEŽĀ

Začs nu reita kai izguoja nu sātys, tai i pagaisa rudiņa meža naapgalejamā skaistumā.
– Jau seņ beja laiks krist snīgam, – dūmuoja Začs. – Tok mežs stuov sylts i dzeivs. – Začam ceļā gadējēs Meža Pele.
– Pasastaigoj? – saceja Začs.
– Elpoju, – saceja Peleite. – Navaru atsaelpuot.
– Varbyut zīma ir aizmiersuse par myusim? – pavaicuoja Začs. – Pi vysu atguoja, a mežā i naīsavēre.
– Ak jau, – saceja Peleite i nūškurynuoja ūsenis.
– A maņ tai ruodīs, saceja Začs. – Ka jau juos nav i da ituo, vaira i nabyus.
– Tu kuo! – saceja Peleite. – Tai navar byut! Tai vēļ nav bejs, kab zīma puorītu car suonim.
– A ka naatīs?
– Kū tī runuot, Zač? Skraidi, elpoj, loksti, cikom depis lāc, i nadūmoj ni par kū.
– Es tai namuoku, – saceja Začs. – Maņ vyss juozyna iz prīšku.
– Daudz gribeisi zynuot, mudri vacs paliksi.
– Zači napalīk vaci, – saceja Začs. – Zači mierst jauni.
– Parkū ta tai?
– Mes skrīnam, saprūti? A kusteiba – tei ir dzeive.
– Hi-hi! – saceja Peleite. – I kai vēļ byusi vacs.
Jī reizē guoja pa stidzeņu i navarēja atsaprīcuot par sovu mežu.
Jis vyss beja kai caurspeideigs, meiksts, sovs. I nu tuo, ka jimā beja cik labi, Začam i Peleitei ap sirdi apsamete biedeigi.
– Tu nabādoj, – saceja Začs
– Es nabādoju.
– Bādoj, es radzu.
– Da vysā nabādoju, tik nazkai skumeigai.
– Puorīs, – saceja Začs. – Pīsnigs snīga, byus juojauc pādi. Nu reita da vokora tik skraidi i jauc.
– A parkū?
– Glupuo tu. Apēss.
– A tu skrīņ ar pakali pa prīšku, – saceja Peleite. – Itai! – I suoce skrīt pa stidzeņu ar muguru pa prīšku, ar purneņu pret Zači.
– Breineigi! – aizaklīdze Začs. I aizskrēja taipat.
– Redzi? – saceja Peleite. – Niu nivīns naīsaguoduos, kas tu esi.
– A es… A es… Zyni, kū es tevi īvuiceišu? Es īvuiceišu tevi ēst myzys, grybi?
– Es myzys naādu, – saceja Peleite.
– Tod… Tod… Īvuiceišu tevi skraideit!
– Navajag, – saceja Peleite.
– A kai ta lai es tev atmoksoju?
– A nikai, – saceja Meža Pele. – Byutu cīši labi, kab tev paleidziejs muns padūms.
– Paļdis tev! – saceja Začs. I smaideigs, rausteidams ūsys, aizskrēja nu Peleitis ar pakali pa prīšku.
– Breineigi! – dūmuoja Začs. – Niu mane nivīns nanūgius. Vajag tik labi sasatrenēt, cikom nav pīsnidzs snīga.
Jis skrēja ar pakali pa prīšku pa sovu meilū mežu, laizdamīs līknēs i rausdamīs iz kaļneņu.
– Saīt! – Začs klīdze pi seve vysā bolsā i gondreiž apsarauduoja nu prīcys, ka niu dzymtajā mežā juo nivīns naatrass.