Dajyukšona
Cylvāki, dāā, i dzeivinīki toža, dzeivuodami dajyukst pi nūteikta dzeivis rytuma, kai soka – pi kuorteibys. Itaida kuorteiba, ka tu zyni – kur guleit, kod iest, kam praseit podūma, kū pasyuteit iz treju burtu, kur nūglobuot naudu, kur izsvīst māslus, dzeivi padora saprūtamu i daudzi kū var dareit instiktivi, ītaupūt laiku iz navajadzeigys dūmuošonys i mekleišonuos riekina.
A dajyukšona var byut i naloba dela. Vacuokuo paaudze vieļ labi pīmiņ sova laika dajyukšonu pi divkūseiguos dzeivis padūmejis laikūs. A kai bej dajyukts škeiški runot ar Lenina i Brežneva citatīm! A kai bej dajyukts pi demagogiskuos izasliveišonys … Tādiņ tū vysu pīmiņūt – taišni viemīņs apnam.
Verūs i klausūs, ka šūdīņ myusu paaudze jov suok dajyukt pi šuolaika nabyušonu. Dajyukst. O kai dajyukst. Patīseibā – teik dajyuceita jaunuo paaudze pi myusdīnu eiropeiskuos demagogejis. I līkuos, ka tam tai i juobyun, ka bārni i unuki beidzūt vuiceibys školuos vīņā stīpīnī aizpestej nu Latvejis paceli. Vysīm labi, vysi prīceigi – kai na kai – peļņā juoj …
A kam tei valna peļņa vajadzeiga, ka myusu Latgola vairuok i vairuok palīk nalatgaliskuoka! Beja laiki; peļņas dieļ vysi čyuļuskovamīs, krīvyskovamīs, tādiņ – angliskojamīs, ar vieļ lyluoku pošu spāku aizalīdzamīs poši sovys pīdareibys pi latgaliskuo. Nav dzierdeits, ka latgalīši šūbreid uorzemēs turātūs pi latgaliskuma …
I te juosoka – kū ta runuot par uorzemēm, nu sova latgaliskuo mes atjyukstam te pat sovā etniskajā dzimtinē. Atjyukstam, nasaverūtīs iz muzikaluos dzeivis latgaliskū atsamūzšonu, nasaverūtīs iz latgaliskuos literaturys nūsastyprynuošonūs. Atjyukstam, nasaverūt iz latgaliskuos radejis eksisteišonu. Atjyukstam nu sovu sakņu, jo asam vairuoku paaudžu garumā dajyuceiti pi tuo, ka latgaliskais ir nalobs, ka latgaliskais ir napareizs, ka latgaliskais ir traucieklis. I dajyukstam, ka školuos navuicieja i turpynoj navuiceit myusu bārnus i unukus pastuoveit par latgaliskū, a vuica byut par eiropīšīm bez sova „es”, kai padūmejis godūs vuicieja byut par sovetskajīm čyuleišīm, a na par latviskajīm latgaļīm, tai tādiņ vuica – bez patīseibys izzinis par latgaliskuo vierteibu, kū var īdūt vīneigi vuicūt volūdu.
Naloba dela ir dajyukšona pi sova tykuma, sovys volūdys, sovys kulturys navuiceišonys sovīm piecnuociejīm – kai sātuos, tai i školuos. Naloba dela.
