Lumžyni
Ir taidi suņi. Ka jam vāg paiest, to jys luncynoj asti, ar mieli aplaiza tovys rūkys, tovu muti, kreit pi zemis iz mugarys i sasamīrynoj ar vysu – ka viņ atmat jam kū na viņ apādamu nu golda gordūmīm.
Asu nūvārovs, ka ir i taidi cylvāki, kas gotovi ūtram čūkstu laizeit, ka viņ jūs īsādynoj varys krāslūs… Jī sūla zalta kolnus, baļsteņs kai laksteigolai tricynoj gaisu, miele lūkuos kai diele yudinī, poši iztopeigi skrīņ pa prīšku, gotovi zemē nūsaguļt – par laipu palīkūt dubļojejā stygā …
Taidi lymžyni – suņi ņikod navar byut eista saiminīka draugi. Jī i zagļam rūkys laizeis.
A cylvāki – lumžyni ņikod par tautu nadūmuos. Tīm sovys kuldys byus tyvuokys i sovs vādars meiļuoks. Par taidīm viņ vīnu var saceit: „ Paļdīs Dīveņam, ka mielei nav kaula, cytaižuok puorlyuztu nu liškeiguos lūceišonuos vyscauri …”
Nazynu, cik iļgi tai byus, ka vīns ap ūtru lymžunuosīs i lumžynuosīs, par cīneigu patīseibu nadūmojūt … Voi taida vaļsts var iļgi pastuoveit, kod lumžyni viņ varys krāslūs īsalumžynoj? … a patīsi saiminīki itūs lumžynus vieļ pībaroj da pībaroj, carādami, ka jī maineis tykumu …
A tautys gudreiba soka: „ Suņs spolvu maina, a tykuma nā.” Taipat kai tautys gudreiba soka i itū: „ Ar kaidu lysanu pīdzims, ar taidu i mierst.”
Nu, kū? Juogaida tautys gudreibys vuordu pīsapiļdeišona nu Dīveņa, ka jov pati tauta itū sovu gudreibu napīmiņ īnūt iz vieleišonuom …
