TV i Čelentano

Vīns dižojās, mol, maņ sātā nav televizora, ūtrs – es pyrms pīcim godim izmešu uorā.

A maņ divi – vīns guļomustobā, a blokus ustobā ūtrs. I verūs, a ka grybu, nasaveru. A ka grybu, siežu iz tuo. Tikai naradzu tamā vysā heroismu, daže kaidu pozitivu gryudeni.

Gitlers beja vegetarīts, ni peipēja, ni klesēja.

Nu, tys prosa kaidu to pīsaspīsšonūs. A vīgļuok – ataudzēt garus motus i nūpierkt saplāstys džinsys, i dūmuot, ka tu hipejs, nūpierkt lynu iuzys i apsīt ap pīri būrteiti, i dūmuot, ka tu vaclatvīts. Dūmuot, ka cyti dūmoj, ka tu taids esi.

Kristīts, žuliks, poets, baikers, reidzuons, musuļmans, bagaturs, repers, boltuo apakleite…

Ali sacēja: „Volkoj taidys drēbis, kab nivīns iz tevi naruodeitu ar pierstu, ari ni apbreinuotu, ni apskaustu.”

Es naasmu izvieleigs ni drēbēs, ni iedīņūs, ni dzeivis apstuokļūs. Vīneigais, kamā dyžon izvieleigs – cylvākūs.

Pyrmeileigi – dzeivajūs. Deļ manis dzeivs pjanica vierteiguoks par nūmyrušu Homeru.

Kotram ir ari ūtrys drēbis – juo uzvedeiba.

Redzit, napareizi pascieju… Atsazeistu. Juoroksta na „kotrs”, a „sevkurs”.

Tak, ot, cylvāku uzvedeiba maņ pastuosta vairuok par vuordim i drēbem.

No i uzvedeiba ir vysvysaida.

Taida, kura leidzeiga halatam sātā, i taida, kura ir kai aizsorgkivere voi simfoneja. Ka tu esi dzejnīks, tod tev i juosagierbn kai dzejnīkam, juouzavad kai dzejnīkam?! Vīna meitine maņ tai i soka – grybu byut dzejneica, partū ka maņ pateik jūs dzeivisveids.

Nu suokuma tu vysu vuoc, kruoj, a atsabreivuot nu tuo vieļuok ir vēļ gryušuok.

Oskars Seiksts „Kozu audzātuoja pīzeimēs” roksta:
„Daži nu nuovis filosofejis veidim, kurus asmu īpaziņs vyslobuok, ir akademiskuo izgleiteiba i modernuo literatura.” I vēļ: „Cements, myuri i dyumi. Losu nu sijuotuos graņts akmisteņus i nasu sātā, bo naasmu redziejs nikuo dzeivuoka i šmukuoka šytamuos dīnuos.”
Ir taida loba kina, kurā spieļoj latvīšim pazeistamuokais italīts – „Blefs”. Vot i runoj cylvāki taipat kai gierbnās i uzavad. Vysu zynuot (īguoduot) navar, a statuss ci imidžs tū prosa. Kai olkons kollejs mīsta laukumā ar izbuolgušu syksnu ap koklu…

Pruota darbeiba te i pasaruoda – es nazynu, a kai sataiseit tai, kab cyti dūmuotu, ka es zynu. Es tok pogosta vecs, es tok nadreikstu nazynuot, cik pi manis dzeivū i myrušū! Es tok docents, es navaru nazynuot, kai sauc personažus Folknera „Trikmīnī i dusmēs”! Es tok muote, es navaru pasaceit, ka nazynu, kas projektu nedeļa školā!

A pasaule kai vysod – roksta tī, daudzim nu kurim vajadzātu pakluseit, a nadaudzī nu tīm, kuri klusej, nagryb raksteit.

A može vyss i sovaiduok.

„Cylvākim sovā vairumā pīmeit vareiba nadūmuot par tū, par kū jī nagryb dūmuot.”

Valentins Lukaševičs, “Latvijas Avīze”, 2006.goda nojabrs