Latgales reģions austrumos robežojas ar Krievijas Federāciju, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas Republiku, un dienvidos ar Lietuvas Republiku.
Pēc pašreizējā administratīvā iedalījuma Latgales reģionā ietilpst 7 novadi – Balvu novads, Augšdaugavas novads, Krāslavas novads, Līvānu novads, Ludzas novads, Preiļu novads, Rēzeknes novadi un divas valstspilsētas: Rēzekne un Daugavpils. Kopējā reģiona platība sastāda 14 547 kvadrātkilometri, kas ir 22,52 procenti no visas Latvijas teritorijas.
Latgales plānošanas reģions nesakrīt ar vēsturiski – etnogrāfisko Latgales reģionu. Liela Jēkabpils rajona daļa Daugavas labajā krastā vēsturiski un etnogrāfiski ir piederīga Latgalei. Vēsturiskā robeža starp Latgali un Vidzemi ir Aiviekstes upe, lielākā Daugavas pieteka.
Raksturīgā Latgales ainava ar augstienēm un ieplakām ir veidojusies ledāja iedarbības rezultātā. Latgales ziemeļu daļā stiepjas Austrumlatvijas zemieņu zona – Austrumlatvijas zemiene un Mudavas zemiene. Latgales dienvidu daļā atrodas Latgales augstiene un Augšzemes augstiene. Latgales augstākais punkts atrodas 289 m virs jūras līmeņa (Lielais Liepu kalns).
Daudzveidīgais reljefs, mežu, lauku, ezeru un pakalnu mija, ko caurvij līkumainie lielceļi, veido tipisko Latgales ainavas mozaīkas raksturu. Reģionā atrodas trīs aizsargājamo ainavu apvidi – Augšzemes, Augšdaugavas un Daugavas loku aizsargājamie ainavu apvidi., kas izceļas ar savdabīgu, daudzveidīgu ainavu un īpašu skaistumu.
Latgales reģionu raksturo liela dabas un klimatisko apstākļu daudzveidība, kas to atšķir no citiem Latvijas reģioniem. Šeit ir izteikti kontinentāls klimats, bargākas ziemas, biezākas sniega segas.
Kultūra
Latgale ir reģions ar ļoti bagātu un daudzveidīgu kultūru. Savstarpēji ietekmējoties, to veidojušas daudzās tautības un etniskās grupas, kas šeit dzīvo jau gadsimtiem ilgi.
Latgales kultūras mantojumu pārstāv izcili arhitektūras pieminekļi – katedrāles, baznīcas, sabiedriskās ēkas, pilsētu ansambļi, kā arī lauku viensētas, raksturīgās apdzīvotās vietas un kultūrainavas. Latgales kultūras tradīcijas – valoda, tautasdziesmas, dejas, amatniecība (īpaši podniecība) veido nozīmīgu Latvijas nacionālās kultūras daļu, piemēram, Aglonas bazilika – viens no lielākajiem Baltijas katolicisma centriem, kas katru gadu pulcē daudzus tūkstošus svētceļnieku, un savā ziņā tā uzskatāma par Latvijas garīgo un reliģisko centru. Pateicoties stiprām reliģiskām tradīcijām, daudzas baznīcas ir labi saglabātas un uzturētas, tāpat arī daudzi mākslas objekti, pārsvarā ikonas un krucifiksi. Latgales baznīcas ir ne tikai garīgās dzīves būtiska sastāvdaļa, tās veido arī to īpatnējo Latgales tēlu, kas piesaista tūristus.
Latgales kultūras mantojuma sarakstā ir iekļauti vairāk nekā 600 dažādi objekti: pilis, muižu ansambļi, baznīcas, zemnieku sētas, pilsētu teritorijas. Gandrīz puse no tiem ir nacionālas nozīmes pieminekļi. Daudzām teritorijām un objektiem bez vēsturiskās un kultūras ir arī ļoti augsta ekonomiskā vērtība, un tiem ir nozīmīga loma reģiona identitātes un vietas mārketinga veidošanā.
Latgalē ir saglabājušies arī daudzi veci muižu un parku kompleksi, kas dibinātas vēl 18.un 19. gadsimtā. Vēl aizvien ir skatāmi sienu gleznojumi Krāslavā, Preiļos un Kameņecā; muižu ansambļi ar kalpu mājām, zirgu staļļiem, klētīm. Daudzviet vēl saglabājušies parki un apstādījumi, dīķi ar salām un zvērudārzi. Lielākā arheoloģisko objektu daļa (pilskalni, kulta vietas un senās apbedījumu vietas) ir izvietotas Latgales augstienes centrālajā daļā un gar Daugavu.
Kultūras jeb tautas nami ir nozīmīgas iedzīvotāju pulcēšanās, dažādu brīvā laika pavadīšanas un radošo aktivitāšu norises vietas, tie ir galvenie vietēju un reģionālas nozīmes kultūras pasākumu – koncertu, sarīkojumu, festivālu – ierosinātāji, koordinatori un īstenotāji.
Latgalē strādājuši daudzi izcili latviešu rakstnieki, dzejnieki, mūziķi un sabiedriskie darbinieki. Mūsdienu aktīvā, bagātā un daudzveidīgā kultūras dzīve – festivāli, koncerti, teātru izrādes, izstādes, podnieku darbnīcas un plenēri – veido Latgali kā tūrismam pievilcīgu reģionu.
Vēsture
Latgale ir viens no Latvijas valsts reģioniem, kuras teritorija mūsdienās ziemeļos, ziemeļaustrumos robežojas Vidzemes reģionu; rietumos, dienvidrietumos – Zemgales reģionu, kā arī austrumos ar Krieviju, bet dienvidaustrumos ar Baltkrieviju. Latgales iedzīvotājus sauc par latgaļiem (latgaliešiem). Tie ietilpst baltu tautu grupā, kas 5.gs.p.m.ē. iedalījās rietumbaltu ciltīs (jātvingi, prūši, senprūši, galindi, sākotnēji kurši) un austrumbaltu ciltīs (latgaļi, zemgaļi, žemaiši, augstaiši, vēlāk kurši). Šajā laika periodā latgaļi kopā ar pārējām ciltīm pārvietojās no dienvidaustrumiem uz ziemeļiem. 7.-8.gs. latgaļi nokļuva tagadējā Ziemeļlatvijas teritorijā, kuru līdz tam apdzīvoja somi. Vēlāk tie pārvietojās uz Gaujas un Daugavas lejteci, kur līdz 8.-9.gs. bija apmetušies zemgaļi.
Līdz 12.gs. Latgales teritorija ietilpa Jersikas jeb Letijas un Atzeles sastāvā, bet 13.gs. šīs zemes tika iekarotas un iekļautas Livonijā. Latgale tika sadalīta vairākās daļās, jo tās austrumi nonāca Krievijas pakļautībā, bet dienvidi – Lietuvas pārvaldībā.
Beidzoties Livonijas periodam, Krievija, Zviedrija un Polija, savstarpēji karojot, sadalīja Livonijas zemes savā starpā. 1561.gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā, kas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā, taču pēc tam to iekļāva Polijas-Lietuvas vaivadijā. Pēc poļu-zviedru kara, kas norisinājās no 1600. – 1629.gadam , Latgali sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Sākoties Inflantijas periodam, Latgales teritorija bija maz apdzīvota un izpostīta kara dēļ. Tikai 17.gs. iedzīvotāju skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Vienīgā pilsēta, kas atradās Inflantijā, bija Daugavpils, kurā atradās pārvalde, tiesa un seimiks jeb likumdošanas iestāde. 1629.gadā tika noslēgts Altmarkas miera līgums un Latgale tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas sastāvā. Pēc tam krievi un zviedri, neatkarīgi viens no otra, atkārtoti iebruka Latgalē. Krievija okupēja Latgales dienvidus un Daugavpili pārdēvēja par Borisogļebsku. Turpretī, iebrūkot zviedriem, tika radīti kultūrvēsturiski zaudējumi, piemēram, tika nopostīta Rēzeknes pils. Tomēr 1660.gadā, noslēdzot Olivas miera līgumu, zviedri atstāja Latgali, kas atkal kļuva par Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvdaļu. 1667.gadā arī Krievija atdeva okupēto Latgales dienvidu teritoriju.
1772.gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts pirmo reizi tika sadalīta, līdz ar to Inflantija beidza pastāvēt un Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par Pleskavas guberņas daļu, par Daugavas provinci. 1773.gadā Rēzeknei tika piešķirtas pilsētas tiesības. No 1776.-1796.gadam Latgale ietilpa Polockas guberņā, bet no 1796.-1802.gadam kļuva par Baltkrievijas guberņas daļu. 1802.gadā Latgale kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu.
Līdz 1831.gadam Krievija neiejaucās iekšlietās, kas pastāvēja no Polijas-Lietuvas kopvalsts pievienotajās guberņās, – latgaļi bija pārpoļojušies, latgaļu valoda – asimilējusies ar poļu valodu. Latgaliešiem bija izteiktas kultūretniskas un sociālekonomiskas atšķirības. Tomēr pēc poļu nemieriem Latgalē notika vēršanās pret visu polisko, līdz ar to arī visu latgalisko. Skolās aizliedza poļu un latgaļu valodu, dominēja krievu valoda. No 1864.-1904.gadam Latgalē pastāvēja drukas aizliegums, kas būtiski ietekmēja latgaļu kultūras un izglītības attīstību. Tomēr neizdevās ieviest arī slāvu rakstību. 1900.gadā kultūras darbinieks Francis Kemps pirmo reizi sāka lietot apzīmējumu „Latgale”, kas pastāv vēl mūsdienās. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā Latgalē atjaunojās tautas aktivitāte kultūrā, saimniecībā un politikā.
1917.gadā Rēzeknē notika kongress, kurā tika nolemts par Latgales apvienošanu ar pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas, Latgali pasludināja par Latvijai piederošu teritoriju.
Starpkaru periodā Latgalē turpinājās dažādas sociālekonomiskas pārmaiņas – izglītības jomas attīstīšana, kultūras aktivitātes. Latgaļi gribēja iegūt autonomiju attiecībā uz latgaļu valodu, taču šie centieni nerealizējās. Lai gan latgaļu valodā ir daudz vairāk gan fonētisku, gan morfoloģisku un pat gramatisku izmaiņu atšķirībā no citiem latviešu valodas variantiem, valodnieki joprojām to klasificē kā vienu no latviešu valodas dialektiem.
1940.gadā, risinoties Otrajam pasaules karam, Latgales teritoriju okupēja Sarkanā armija. Okupācijas laikā no Latgales tika atdalīti seši apriņķi, kas tik pievienoti Krievijai. Latvijas neatkarība tika atjaunota 1990.gadā un gadu vēlāk tika arī starptautiski atzīta.
Sīkāks Latgales vēstures apraksts.
Visa šeit atrodamā informācija ir brīvi izmantojama un publicējama.
